Viņš Džūdijai neko nejautāja, un viņa par sevi klusēja. Flemings pagaidīja viesnīcas bārā, kamēr viņa uzgāja savā istabā. Kad viņi sasniedza ķegļu spēles zāli, Flemings bija jau pamatīgi iereibis.
Ķegļu spēles zāle bija iekārtota pārbūvētā kinoteātrī, kas laistījās spožās neona spuldžu un prožektoru ugunīs uz vecās, tumšās fabriku pilsētiņas fona. Tās apmeklētāji šķita ieradušies no citurienes, nevis no veclaicīgi bruģētajām ieliņām. Tie galvenokārt bija jauni cilvēki ar īsi apcirptiem matiem, ģērbušies pusgarās biksēs, vaļīgās jakās un blūzēs ar uzdrukātiem lozungiem. Bija grūti iedomāties šos jauniešus vecajās, nokvēpušajās mājās Jorkšīras pakalnu nogāzēs. Viņu vietējo izloksni apslāpēja skaļā mūzika, bumbu rīboņa un ķegļu klakšķēšana uz celiņu koka seguma. Zālē bija seši spēles celiņi ar desmit ķegļiem vienā galā un bumbu statīvu, galdiņu punktu atzīmēšanai, solu un četriem spēlētājiem otrā galā. Kad grūstā bumba, noripojusi lejā, trāpīja pa ķegļiem, automātiska ierīce tos atkal pacēla un bumbu nogādāja atpakaļ celiņa augšgalā. Spēlētāju interese par spēli bija jūtama vienīgi tajos brīžos, kad viņi, sasprindzinājuši uzmanību un muskuļus, grūda bumbas. Pārējā laikā tie šķietami garlaikoti slaistījās apkārt, pļāpāja un dzēra kokakolu tieši no pudelēm. Te aizokeāna ietekme bija jūtama vēl vairāk nekā kādreiz kinoteātrī, it kā amerikāņu dzīves veids būtu izlauzies no ekrāna un pielipis publikai. Taču tā, kā piezīmēja Flemings, bija nolādēti tipiska parādība šai pasaulē vispār.
Viņi atrada Bridžeru, garu, kaulainu vīrieti apmēram Fleminga gados, spēlējam uz viena no celiņiem kopā ar apaļīgu meiteni koši sarkanā blūzē un apspīlētās, spilgti dzeltenās biksēs. Viņas krūtis un mati bija uzstutēti, cik augstu vien iespējams, seja nogrimēta kā balerīnai un kustības gluži kā Holivudas filmu statistei, bet, kad viņa pavēra muti, no tās atskanēja visdziļākais Jorkšīras dialekts. Viņa spēlēja ar labu sportisku veiklību, tad panāca malā un, sūkādama pirkstu, piekļāvās Bridžeram.