— Hē, noplēsu ādas lancku!
— Tā ir Greisa. — Šķita, ka Bridžers mazliet kaunas meičas dēļ. Viņš izskatījās pāragri novecojis un nervozs un savā vienkāršajā, pelēcīgajā sporta uzvalkā atgādināja pasta ierēdni sestdienas rītā. Bridžers laipni sasveicinājās ar Džūdiju un, kad viņa pateica: — Esmu par jums dzirdējusi, — ātri un bažīgi pavērās viņā.
— Mis Adamsone, — Flemings sacīja, ieliedams mazliet viskija Bridžera kokakolas porcijā, — ir mūsu jaunais, cītīgais bebrs — pareizāk sakot, bebra jaunkundze — no preses dienesta.
— Kā jūs sauc vārdā, mīlā? — noprasīja meitene.
— Džūdija.
— Vai jums gadījumā nav plākstera gabaliņš?
— Ej paprasi pie letes! — nepacietīgi sacīja Bridžers.
— Vai viņa strādā jūsu grupā? — Džūdija jautāja Flemingam.
— Vietējais talants. Denisa atradums. Man tādām lietām nav laika.
— Ļoti žēl, — viņa sacīja, bet Flemings laikam to nedzirdēja. Ieņēmis vēl vienu malku no savas pudeles, viņš nedrošā gaitā devās uz celiņa galu un sāka spēlēt. Bridžers konfidenciāli pievērsās Džūdijai.
— Ko jūs esat dzirdējusi par mani?
— Tikai to, ka jūs strādājis kopā ar doktoru Flemingu.
— Te nav mana īstā vieta. — Bridžers izskatījās sarūgtināts, un viņa degungals raustījās kā trusītim. — Rūpniecībā es varētu nopelnīt piecreiz vairāk.
— Un tas jums ir galvenais?
— Tiklīdz tas milzenis uz kalna sāks darboties, es pazudīšu. — Viņš sazvērnieciski palūkojās uz Flemingu, tad atkal pievērsās Džūdijai. — Bet Džons paliks, gaidīdams zelta laikmetu. Un, iekams kaut ko sagaidīs, būs kļuvis vecs. Vecs un cienījams. Un nabags.