—    Un droši vien laimīgs.

—    Džons nekad nebūs laimīgs. Viņš pārāk daudz domā un apcer.

—    Kurš dzer pārāk daudz? — Flemings grīļodamies atgriezās pie viņiem un atzīmēja savu spēles rezultātu.

—    Tu.

—    Labi — es dzeru pārāk daudz. Bet, brālīt, cilvēkam taču pie kaut kā ir jāturas.

—    Kāpēc nevar turēties pie margām? — Bridžers jautāja, un viņa degungals atkal noraustījās.

—    Paklausies … — Flemings smagi nogā­zās uz sola viņiem līdzās. — Tu ej un ej gar šīm margām, tad tu sper vēl vienu soli — un šo margu vairs nav. Mēs runājām par Gali- leju — kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija renesanse. Viņš un Koperniks, un Leonardo da Vinči. Viņi toreiz pateica: «Blaukš!» — un nogāza visas margas, un tad viņiem bija jāstāv pa­šiem uz savām kājām milzīga, neizpētīta Vi­suma vidū.

Viņš uzslējās kājās un atkal paņēma no statīva vienu smago bumbu. Viņa balss pār­skanēja mūzikas un bumbu rīboņu:

—    Cilvēki ir uzcēluši jaunus žogus, tālāk un plašāk. Bet ir pienākusi jauna renesanse! Kādu dienu, nevienam nemanot, kad visi runās par politiku, futbolu un naudu, — viņš izslējās visā augumā pāri Bridžeram, — vienā mirklī visi mums zināmie žogi tiks sa­grauti — blaukš! — šitā!

Viņš izdarīja plašu vēzienu ar bumbu un nogāza no galdiņa kokakolas pudeles.

—           Ei! Uzmanīgāk, lempi! — Bridžers pie­trūkās kājās un sāka savākt pudeles un ar savu mutautu slaucīt izlieto dzērienu. — Pie­dodiet, mis Adamsone!

Flemings, galvu atgāzis, skaļi smējās.

—    Džūdija, viņas vārds ir Džūdija! Bridžers, nometies ceļos, berzēja traipu uz

Džūdijas svārkiem.

—    Baidos, ka jūs arī aplēja.

—           Tas nekas. — Džūdija uz viņu pat nepa­skatījās, ieinteresēta un sajūsmināta viņa raudzījās Flemingā. Atskanēja balss skaļ­runī:

—    Doktoru Flemingu lūdz pie telefona! Pēc brīža Flemings atgriezās, purinādams