galvu, lai tā noskaidrotos. Viņš uzrāva Bri- džeru augšā no sola.
— Nāc, Denis, manu zēn! Mūs gaida.
Vadības telpā Hārvijs viens pats sēdēja pie pults, brīžiem paregulēdams uztvērēju. Logs viņa priekšā bija melns kā tāfele, un telpā valdīja klusums, tikai no skaļruņa plūda nepārtraukta, klusa sprakstoņa. Arī ārā nedzirdēja ne troksnīša, kamēr nebija ierūkusies Fleminga mašīna.
Flemiņgs un Bridžers iedrāzās pa durvīm un apstājās, mirkšķinādami gaismas apžilbinātās acis. Flemings pievērsa Hārvi- jam miglainu skatienu.
— Kas noticis?
— Paklausieties! — Hārvijs pacēla roku, un viņi sāka klausīties.
Cauri sprakšķiem, svilpieniem un šņākoņai skaļruni bija sadzirdama klusa, atšķirīga skaņa, kas atkārtojās ar maziem pārtraukumiem.
— Morzes ābece, — sacīja Bridžers.
— Nav sakārtojuma grupās.
Viņi atkal ieklausījās.
— īss un garš, — Bridžers teica. — īss un garš, dzirdat?
— No kurienes nāk šis signāls? — jautāja Flemings.
— No kaut kurienes Andromēdas zvaigznājā. Mēs patlaban …
— Cik ilgi tas jau turpinās?
— Apmēram stundu. Tagad tā maksimums ir jau pāri.
— Vai jūs varētu virzīt reflektoru?
— Domāju gan.
— Nevajag to darīt, — Bridžers sacīja. — Mums vēl nav atļauts sekot.
Flemings nepievērsa viņam uzmanību.
— Vai pie servoiekārtas kāds ir?
— Jā, doktor Fleming.
— Labi, mēģiniet sekot signāla avotam.
— Paklausies, Džon, nevajag! — Bridžers satvēra Fleminga piedurkni.
— Tas var būt pavadonis vai kas cits, — ieteicās Hārvijs.
— Vai ir palaists kaut kas jauns? — Flemings atbrīvojās no Bridžera rokas.
— Mums nekas nav zināms.
— Varbūt kāds ir ievadījis orbītā…— Bridžers iesāka, bet Flemings viņu pārtrauca: