— Denis … — Viņš mēģināja sakoncentrēties. — Ej un pieraksti to lentē, esi tik labs! Un ieslēdz arī pašrakstītāju.
— Vai mums nevajadzētu vispirms pārbaudīt?
— Pārbaudīsim vēlāk.
Flemings, turēdamies taisni, izgāja vestibilā, noliecās pār dzeramā ūdens fontāniņu un noskaloja seju. Kad viņš, svaigs, tīrs un jūtami atžirdzis, atgriezās, Bridžers jau rīkojās aparatūras telpā un Hārvijs zvanīja pa telefonu dežūrinženierim. Spuldžu gaisma kļuva mazliet tumšāka, kad sāka darboties elektromotori. Augstais metāla reflektors ārā klusi un neredzami sasvērās, ar savu pārvietošanos kompensēdams Zemes griešanās kustību. Skaņa skaļrunī kļuva mazliet stipīāka.
— Vai tas ir labākais, ko jūs varat dabūt?
— Tas nav sevišķi spēcīgs signāls.
— Hm… — Flemings atvēra vadības pults atvilktni un izņēma katalogu. — Vai tā galaktiskās koordinātes vispār ir mainījušās?
— Grūti pateikt. Es netiku sekojis. Bet tās nevar būt stipri mainījušās.
— Tātad tas nav orbītā ievadīts ķermenis?
— Manuprāt, nē. — Hārvijs norūpējies noliecās pār pastiprinātājiem. — Vai tie nevar būt kāda radioamatiera raidītie morzes signāli, kas atstarojas no Mēness?
— Patiešām neizklausās pēc morzes, un Mēness nav uzlēcis.
— Varbūt no Marsa vai Venēras? Ceru, ka neesmu jūs atsaucis šurp tukšu nieku dēļ.
— Andromēdā, jūs teicāt?
Hārvijs pamāja. Flemings šķirstīja katalogu, lasīdams un reizē klausīdamies. Viņš atkal kļuva kluss un lēnīgs kā nesen mašīnā ar Džūdiju. Patlaban viņš atgādināja cītīgu mazu puisēnu.
— Vai jūs tam sekojat, Hārvij?
— Jā, doktor Fleming.
Flemings piegāja pie galda un ieslēdza sarunu aparātu.
— Vai tu pieraksti, Denis?
— Jā, — atbildēja Bridžera balss ar metālisku pieskaņu. — Bet man nav ne mazākās jēgas, kas tas ir.