—    Atklāšanas ceremonija notiks šeit, — sacīja Reinharts.

—    Kur tad ministrs sasitīs šampānieša pu­deli vai griezīs lenti, vārdu sakot, darīs savu šādās reizēs darāmo?

—    Pie pults. Viņš nospiedīs pogu uz va­dības pults, lai iedarbinātu teleskopu.

—    Vai tas vēl nedarbojas?

—    Vēl ne. Mēs patlaban pārbaudām uz­tveršanas iekārtu.

Džūdija stāvēja pie durvīm, vērīgi aplū­kodama telpu. Viņa piederēja pie tām izska­tīgajām jaunajām sievietēm, kuras biežāk mēdz saukt par glītām nekā jaukām. Viņai bija svaiga sejas krāsa, moža, inteliģenta seja, tumši zilas acis, ļoti pašapzinīga, maz­liet stūraina stāja un paprāvas rokas. Džū- diju varētu noturēt par medicīnas māsu vai darba dienesta instruktori, vai arī vienkārši par jaunieti, kas skolas gados guvusi labu sportisku rūdījumu. Džūdija turēja padusē pasistu papīru un tehnisku prospektu žūksni un laiku pa laikam parakņājās tajos, it kā tie varētu paskaidrot, ko viņa te redz.

—     Šis ir vislielākais radioteleskops pa­saulē. — Profesors ar laimīgu smaidu pavē­rās apkārt. — Tas, protams, nav tik liels kā interferometrs,. bet to var vadīt. Ar mazā augšējā reflektora palīdzību var pārvietot uztvērēja fokusu, un tādējādi ir iespējams sekot objektam pāri visām debesīm.

—    Cik saprotu pēc šiem te, — Džūdija viegli uzsita pa saviem papīriem, — ir arī citi radioteleskopi, kas darbojas tāpat.

—    Ir. Un bija jau sešdesmitajā, kad mēs sākām būvēt šo, tas ir, pirms vairākiem ga­diem. Bet mūsējais ir daudz jutīgāks.

—    Tādēļ, ka tas ir lielāks?

—    Ne tikai. Arī tādēļ, ka mums ir labāka uztveršanas iekārta. Tai vajadzētu dot aug­stāku selektivitātes koeficientu. Un tas viss atrodas tur. 1 — Ar mazu, smalku pirkstu pro­fesors noradīja uz telpu aiz stikla šķērssie­nas.