—           Doktors Flemings lūdz, lai jūs atļaujat profe­sorei Donejai sazināties ar Starptautisko meteoro­loģisko biroju.

—           Nē! — Viņa kā saniknots vīrietis uzsita ar dūri pa galdu. — Viss, ko viņš stāsta, ir blēņas.

—    Taču, ja vēstījums …

—           Es zinu, ko grib mašīna. Mums sniegtie norā­dījumi ir nepārprotami, mēs zinām, kas mums jā­dara. Meteoroloģiskajiem apstākļiem nav nekāda sakara ar uzdevumu, ko mums pavēstīja mašīna.

Abu mainīja taktiku.

—    Ja jūs uzklausītu Flemingu… — viņš iesāka.

Gambula savu atbildi izkliedza gandrīz vai

kliegšus:

—           Flemings mani neinteresē, un neinteresē arī nekas, ko viņš varētu pateikt. Sapratāt?

Abu atmuguriski virzījās uz durvju pusi.

—           Pateicos jums, madmuazele, — viņš nomurmi­nāja.

Tikko durvis aiz Abu Zeķi aizvērās, Gambula no­liecās pār iekšējo sakaru mikrofonu, kura sarkanā poga jau bija nospiesta.

—          Heir Kaufmani, — viņa mierīgi jautāja, — vai jūs dzirdējāt, ko stāstīja Abu Zeķi? Lieliski. No šī brīža lieciet viņu novērot.

9

Osborns pa vagona logu skatījās uz Dienvidlon- donu, kas, neveikli izpletusies, gulēja viņa priekšā. Osborna kreisā roka vēl aizvien bija pakārta kaklā, lai pārāk nenoslogotu krūšu muskuli, kuram cauri bija gājusi Kaufmaņa diendera raidītā lode. Brūce sadzija diezgan ātri, jo ievainojums nebija nekāds smagais.

Ja viņa izglābšanos varēja saukt par brīnumu, tad to pašu varēja teikt arī par Londonu. Postījumi, kurus bija nodarījusi pagājušās nakts vētra, nebija lik smagi, kā Osborns bija baidījies. Vismaz tā li­kās, raugoties pa lēni braucošā vagona logu. Va­rēja redzēt groteski saliektas televīzijas antenas, daudzos jumtos rēgojās lieli caurumi tais vietās, kur agrāk bija atradušies skursteņi. Pārpildītajā vil­cienā Osborns stāvēja kājās, cieši piespiests pie paša loga. Brauciens no Prpingtonas, kur viņš dzīvoja, ilga jau vairāk nekā divas stundas. Neva­rēja pat šķendēties par vilciena aizkavēšanos, jo tāds vilciens sarakstā vispār nebija paredzēts. Tā kā augstsprieguma līnijas bija izpostītas, no pie­krastes uz Londonu brauca tikai dīzelvilcieni. Vil­ciens lēni vilkās uz priekšu, bieži apstādamies, kad dzelzceļnieki to apturēja, signalizējot ar roku mājieniem.