Būdams piesardzīgs cilvēks, Osborns jau laikus izbrauca no mājas, labi zinādams, ka pēc tādas nakts kā pagājusī brauciens nebūs nekāds vieglais, tomēr tagad viņš sāka bažīties, vai paspēs laikā ierasties uz apspriedi ministrijā. Tās sākums bija paredzēts 10.30, un visi pārējie apspriedes dalībnieki, kas dzīvoja turpat Vaitholas apkārtnē, droši vien ieradīsies laikā.
Upes dienvidu krastā vilciens kavējās minūtes desmit. Betersijas spēkstacija izskatījās tikpat liela un varena kā vienmēr. No tās skursteņa, kā parasti, cēlās dūmi, kurus vēl aizvien trauksmainais vējš tūdaļ trieca atpakaļ zemē. Osborns gandrīz nepamanīja, kad viņi atkal sāka braukt. Šeit jau darbojās elektriskā signalizācijas sistēma, un vilciens bez kavēkļiem aizdrāzās pāri pārmijām un vienmērīgi ieslīdēja Čeringkrosas stacijā. Steidzīgi uzšņāpti uzraksti brīdināja, ka no jumta var gāzties sadauzītie stikli, taču steidzīgo sezonas braucēju straume nepievērsa tiem uzmanību un traucās uz izejām.
Laukā, Strendā, dzīve šķita ritam puslīdz normāli. Vētra bija nogāzusi kādu sludinājumu dēli, bet parastā pilsētas satiksme, kaut arī lēnām, tomēr darbojās. Pilsētas saimnieki acīmredzot bija piesardzīgi, jo Trafalgārskvēra centrs bija norobežots ar virvi, tomēr Nelsons no savas kolonnas vēl aizvien raudzījās pāri Londonai.
Osborns iegriezās Vaitholā. Pāris vietās ar dēļiem bija aizsisti izdauzītie logi, citu postījumu nemanīja. Bigbens stāvēja neskarts, un tā pulkstenis rādīja 10.21. Osborns pielika soli. Viņš redzēja, ka paspēs vēl ierasties laikā.
Ministrs atradās jau savā kabinetā. Pavirši sasveicinājies ar Osbornu, viņš turpināja lasīt kādu dokumentu un, acu nepaceldams, tikai noteica: