Nīlsons pamāja ar galvu.

—    Jo ātrāk, jo labāk.

Aizvedis Nīlsonu uz Abu mājām, Jusels atgriezās pilsētā. Bija vēla pēcpusdiena, kad viņš ieradās ka­fejnīcā, taču vēl kādu stundu vajadzēja gaidīt, iekams ieradās Abu, zaglīgi raudzīdamies apkārt kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu novēro. Pasūtījuši divas pudeles vietējās kolas, viņi klusi sarunājās, un Jusels pa­stāstīja par Nīlsona ierašanos.

—   Viņš grib sastapties ar doktoru Flemingu un profesori Doneju, — Jusels beidza savu stāstījumu.

Abu Zeķi bailīgi paraudzījās visapkārt mazajā, tukšajā kafejnīcā.

—    Nezinu, vai viņi abi varēs tikt laukā no «Intel» ciemata, bet es viņiem to pateikšu.

Uzzinājis, ka Nīlsons ieradies Azaranā un atrodas drošībā, Flemings nolēma atmest ar roku visai pie­sardzībai un tūlīt doties pie viņa. Viņš pieteica Do­nejai būt gatavai, lai varētu doties ce]ā, tiklīdz sa- tumsīs, ja vien viņa ir ar mieru riskēt.

Laiks nāca viņiem talkā. Reizē ar tumsu sākās mežonīga vētra un lietus gāzes, kas pātagoja mājas un grieza virpulī smiltis. Sargi, bailēs drebēdami, meklēja patvērumu kur kurais. Flemings un Doneja ar grūtībām lauzās cauri lietus straumēm, un neviens pat nemēģināja viņus aizkavēt.

Brauciens bija briesmīgs. Abu mazā mašīna pāris reižu noslīdēja no ceļa biezajā dubļu putrā, kas klāja tuksneša smiltis. Tomēr izrādījās, ka citur lietus nav lijis. Pēc minūtēm četrdesmit viņi jau brauca pa sausu ceļu, tikai vētra vēl aizvien nerimās; brīdi pa brīdim vētras kaucienus pārspēja pērkona dārdi, un zibeņi uzliesmoja gandrīz bez pārtraukuma.

Flemings izjuta gluži neprātīgu atvieglojumu, kad Lemka atvēra durvis un viņš aiz tās ieraudzīja Nīlsonu. Amerikānis klusēdams satvēra Fleminga roku, un šis rokas spiediens iedrošināja un nomie­rināja.