Donejai Nīlsona , ierašanās nozīmēja niecīgu cerības stariņu, kuru viņa visu laiku bija mēģinājusi noliegt, taču viņa vēl aizvien lāgā nesaprata, kāpēc gan Nīlsons ieradies Azaranā. Viņa ar Flemingu klusēdama klausījās, ko Nīlsons, ēzdams vīnogas, stāstīja par notikumiem Londonā. Nīlsons pateica, ka pirms Donejas ziņojuma saņemšanas viņi visi Londonā nonākuši galīgā strupceļā.
— Vai patiešām vēl ir kāda cerība? — Nīlsons jautāja Donejai.
— Ne lielāka par smilšu graudiņu tuksnesī.
Doneja pabīdīja sāņus mazo paplāti, uz kuras
Lemka bija pasniegusi Nīlsonam vakariņas, un izklāja uz galda žūksni papīru, kurus bija paslēpusi svārku jostā.
Viņa nepacietīgi izgludināja saburzītos papīrus un teica:
— Tie lielākoties ir DNS spirāles aprēķini. Šķiet, arī iums būs jāpiekrīt, ka skaitļotājs izdarījis ticamu analīzi. Cik noprotu, potenciāli tā ir baktērija. Bet noskaidrot molekulāro struktūru ir viena lieta un iegūt attiecīgos komponentus un sintezēt dzīvu organismu — tas ir pavisam kas cits. Taču iespējams, ka tā varētu radīt antibaktēriju, kas mums tik nepieciešama.
Nīlsons pētīja skaitļus.
— Vai tie ir no skaitļotāja, kuru uzbūvēja mans dēls?
Doneja piekrītoši pamāja ar galvu.
— Es tikai domāju … — Balss viņam sāka drebēt, un viņš nevarēja pabeigt teikumu.
Flemings, sēdēdams blakus šūpulim un izklaidīgi virpinādams pirkstos kādu pie šūpuļa piekarinātu rotaļlietu, lai uzjautrinātu mazuli, pabeidza iesākto teikumu:
— … kas būtu noticis, ja jūsu dēls būtu palicis šeit.
Nīlsons pagriezās pret Flemingu.
— Viņi gluži aukstasinīgi nošāva manu dēlu mūsu acu priekšā, — viņš teica. — Ja tikai es varētu atrast šo cilvēku …
— Es nevaru jums pateikt, tieši kurš nospieda gaili, — teica Flemings, — tomēr droši zinu, kas pavēlēja to darīt. Tas bija Kaufmanis, tas pats vācietis, kas mūs šeit uzrauga.