— Es gribētu viņu sastapt.
— Ļoti iespējams, ka jūs viņu sastapsiet.
Doneja savāca papīrus.
— Vienīgais mierinājums, ka jūsu dēls nomira bez mokām, — viņa līdzjūtīgi sacīja. — Un tāda nāve tomēr labāka, nekā tā, kas sagaida mūs. Protams, ja no šīs sintēzes iznāktu kas jēdzīgs … — Viņa sabāza visus papīrus atpakaļ svārku jostā. — Ja tikai Andrē spētu mums palīdzēt, skaitļotājs varētu vēl daudz darīt mūsu labā.
— Kā jūtas Andrē? — Nīlsons apjautājās.
Doneja paskatījās uz šūpulī gulošo mazuli, kas bija pamodies un iepriecināts smaidīja, redzēdams sev apkārt tik daudz cilvēku.
— Viņa ir mākslīgi radīta dzīva būtne, — Doneja murmināja, — nevis tāda… — Viņa strauji novērsa skatienu no bērna. — Andrē asinīs trūkst kādas būtiski svarīgas sastāvdaļas, par kuru es nekā nezinu un kuras trūkumu skaitļotājs nav pamanījis.
— Vai tad skaitļotājs nevar viņai palīdzēt? — Nīlsons jautāja.
— Nav vairs laika, — Flemings atbildēja. — Skaitļotājs varbūt varētu palīdzēt Andrē, bet viņai tagad jānoņemas ar antibaktēriju. Viņa pati izšķīrās par to …
Nīlsons pētoši paraudzījās uz Flemingu.
— Izšķirties par šādu lēmumu laikam gan bija grūti, — viņš teica.
Flemings klusēdams aizdedzināja cigareti un dziļi ievilka dūmus.
— Jā, — viņš beidzot teica. — Ļoti grūti, kā jau jūs teicāt.
Viņš piecēlās un, novērsies no pārējiem un piegājis pie loga, skatījās laukā. Lai darītu galu saspringtajam klusumam, Doneja steidzās pajautāt Nīlsonam, vai viņš negrib skaitļotāja izsniegto datu kopijas. Nīlsons noliedzoši pakratīja galvu. Viņš paskaidroja, ka praktiska nozīme būtu tikai mēģenei ar antibaktēriju.
— Ja Andrē varēs pabeigt analīzi, — Nīlsons ierunājās, bet Flemings viņu pārtrauca:
— Klusu! — Viņi paskatījās uz Flemingu. — Lemka nāk.