Lemka, kas bija stāvējusi sardzē pie ceļa, skrēja pāri pagalmam uz māju, un viņi dzirdēja sandaļu klaudzoņu uz bruģa.
— Mūs jau visu laiku rūpīgi uzmanīja, — Doneja teica. — Šovakar domājām, ka esam aizlavījušies nemanīti.
Lemka ieskrēja satraukumā ieplestām acīm.
— Viņi brauc! — viņa iekliedzās. — Kareivji! Vesela mašīna ar kareivjiem!
Pāris mirkļu visi stāvēja kā sastinguši. Tad Doneja izņēma dokumentus.
— Paslēpiet! — Viņa iespieda tos Lemkai rokās. — Vēlāk jūsu vīrs varēs tos man atdot.
Lemka paņēma papīrus un stingri teica Nīlsonam:
— Uz manas mātes istabu! Tur viņi neies.
— Ceru, ka jums būs taisnība, — Nīlsons pasmaidījis atbildēja un sekoja viņai.
Pie durvīm klaudzināja. Lemka iznāca no mātes istabas un atvēra durvis. Kāds kaprālis militāri sveicināja un pateica kaut ko arābu valodā; viņam aiz muguras stāvēja divi kareivji.
— Viņš saka, ka esot ieradušies, lai aizvestu jūs un doktoru Flemingu, — Lemka pārtulkoja.
— Sakiet viņiem, ka mēs tūdaļ iesim, — Doneja teica, kā viņai pašai likās, ar bezrūpīgu un paviršu smaidu. — Neuztraucieties, gan viss būs labi. Tikai sameklējiet drošu patvērumu doktoram Nīlsonam. Gan jau mēs atradīsim kādu iespēju sazināties.
Lemka sirsnīgi satvēra Donejas roku.
— Mans brālēns kaut ko izdomās. Bet tagad gan vairāk nesarunāsimies, lai kareivji nekļūst aizdomīgi.
Viens no kareivjiem uzstāja, ka viņam noteikti jābraucot mašīnā kopā ar Flemingu un Doneju, un kaprālis ar zīmēm ieskaidroja Flemingam, ka braucot jāturas cieši aiz armijas mašīnas. Laiks bija mazliet noskaidrojies, taču vējš vēl aizvien pūta spēcīgi un vienmērīgi.
Kad viņi atgriezās «Intel» ciematā, skaitļotāja ēkā visi logi bija apgaismoti. Divi kareivji ieveda Flemingu un Doneju iekšā. Kaufmanis sēdēja savā kabinetā pie galda ar niknumā sarauktu seju, kas atgādināja ļaunu masku. Blakus galdam neveikli mīņājās Abu.