— Ko tad tas nozīmē? — vācietis ierējās, tikko viņi ienāca. — Kādēļ jūs izbraucāt no ciemata bez atļaujas?
— Kam mums būtu jāprasa atļauja? — Doneja uzstājīgi jautāja. — Un kāpēc vispār vajadzīga atļauja apmeklēt draugus, kolēģa ģimeni?
Kaufmanis gan centās izturēt viņas ciešo skatienu, taču tas neizdevās, un viņš novērsa acis.
— Jūs paši labi zināt, ka jums nevajadzētu atstāt ciematu bez atļaujas, — viņš bramanīgi noteica.
Dūres sažņaudzis, Flemings pagājās uz priekšu.
— Paklausieties jūs, teitoņu gauleiter… — Flemings iesāka, taču Abu Zeķi aizstājās viņam priekšā.
— Pēc jums aizsūtīja tādēļ, ka lieta ļoti steidzama. Andrē sabruka, strādājot pie skaitļotāja.
— Andrē? — Flemings iesaucās un ar vienu lēcienu atradās pie durvīm. — Es aiziešu pie viņas.
— Vai viņai ļoti slikti? — Doneja pavaicāja Abu.
— Andrē ir ļoti nespēcīga. Bet, pirms viņa sabruka, skaitļotāja izvades iekārta izsniedza vēl dažus datus.
Abu paņēma no galda žūksnīti papīru un pasniedza Donejai.
Kaufmanis ieklepojās.
— Turpmāk jūs uzraudzīs rūpīgāk, — viņš brīdināja, tomēr izskatījās nedrošs un norūpējies. — Vai meitene mums ir ļoti svarīga?
— Apmēram tikpat svarīga, cik jums jūsu dzīvība. Ja viņa savu darbu nepaspēs pabeigt, arī jūs vairs ilgi nedzīvosiet.
Doneja tik tikko spēja sevi pārvarēt, lai sarunātos ar Kaufmani, tomēr, pamanījusi viņa acīs bailes, piofesore pirmo reizi aptvēra, ka vācietis nav neievainojams, iespējams pat, ka viņu varētu kaut kā iespaidot.
— Tāpēc, dieva un jūsu paša dēļ, nejaucieties mūsu darbā vairāk nekā tas nepieciešams.
Kaufmanis šaubīdamies paraudzījās uz Doneju un tad, ne vārda neteicis, aizgāja.
Andrē kaktiņš lazaretes palātā bija tumšs. Kad uz pirkstgaliem ienāca Flemings, kopēja, kas sēdēja pie aizsegtās spuldzes, piecēlās. Viņa bija sašutusi par traucējumu.