— Esiet mierīga, es viņu nemodināšu, es tikai paskatīšos.
Meitene aizvainota nopūtās un kopā ar Flemingu piegāja pie gultas. Kad acis aprada ar pustumsu, viņš zem plānās segas saskatīja Andrē novājējušā auguma apveidu. Viņas galva un mati vīdēja uz spilvena kā tumšs plankums. Flemings pieliecās tuvāk un redzēja, ka meitenes acis ir vaļā un ka viņa skatās uz to.
— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš čukstēja, viegli noglāstīdams meitenes matus. Pirksti pieskārās arī pierei. Tā bija auksta un mikla.
Andrē vārgā balsī vilcinādamās teica:
— Es izdarīju, ko jūs gribējāt. Profesorei Donejai tagad ir viss vajadzīgais.
Flemings tikko saprata, ko viņa saka.
— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš atkal atkārtoja.
Viņš sameklēja Andrē roku. Tā gulēja uz segas nedabīgi saliekta, kā nedzīva. Viņš ar īkšķi un rādītājpirkstu centās sataustīt pulsu. Neko nevarēja atrast.
— Man ir beigas, — Andrē čukstēja, uzminējusi, ko viņš dara. Flemings atvilka savu roku.
— Nē, nav, — viņš ska]i teica. — Mums vēl atlikusi viena vai divas iespējas. Nīlsons, šī skaitļotāja būvētāja tēvs, ir šeit, un viņš atklāja man, kas jādara. Kas mums jādara. Vajadzīga vēl tikai jūsu palīdzība gan mums, gan jums pašai.
Flemings piecēlās.
— Tagad pilnīgi paļaujieties tikai uz mani, — viņš pavēlēja. — Vienreiz jūs jau tā darījāt. Šonakt jums jāizguļas, rīt no rīta es atnākšu un aizvedīšu jūs pie skaitļotāja. Jā, zinu jau zinu, — viņš iesaucās, pamanījis, ka Andrē grib protestēt. — Šovakar jūs esat nespēcīga. Šovakar jūs sabrukāt. Bet rīt es būšu kopā ar jums, es jums palīdzēšu.
Flemingam bija maz ticības, ka patiešām varētu ko darīt, taču viņš cerēja, ka nedaudz no sava spēka iedvesīs meitenei. Andrē mazliet sakustējās, it kā būtu no kaut kā atbrīvojusies un justos labāk. Plaksti nodrebēja un aizvērās. Sejā iegula aizmiguša cilvēka dabīgais miers.