Flemings devās projām, ar rokas mājienu paaicinādams līdzi kopēju. Aiz durvīm viņš tai mierīgi paskaidroja:
— Mēs visi esam lielās briesmās. Jūsu paciente cenšas mūs glābt, un mums savukārt jāglābj viņa.
Puslīdz negribīgi kopēja palocīja galvu par zīmi, ka sapratusi. Flemings vēlējās, kaut varētu pats sevi pārliecināt tikpat viegli.
Nākamajā naktī Flemings tikpat kā neaizmiga, cenšoties izdomāt darbības plānu īsajam laiciņam, kas viņiem vēl atlicis. Tikko atausa gaisma, viņš, kā parasti, nomazgājās, noskuvās un pabrokastoja, cenzdamies novilcināt laiku, lai pēc vakardienas pārguruma Andrē varētu vēl dažas dārgas minūtes atpūsties. Bet tik un tā, kad viņš ieradās pēc Andrē, bija vēl ļoti agrs. Samiegojušies sargkareivji, kuriem vēl dažas stundas pacietīgi bija jāgaida maiņa, vērīgi noskatījās, kā Flemings kopējas pavadībā aizstumj slimnieku ratiņus ar Andrē uz skaitļotāja ēku. (r
Kad Flemings bija iegājis palātā pēc Andrē, viņa nebija teikusi ne vārda. Ja meitene nebūtu pasmaidījusi, atbildot Fleminga sveicienam, varētu domāt, ka viņa ir transā. Kad kopēja bija aizsūtīta un Andrē jau sēdēja pie ekrāna, Flemings samierinājās, ka jāiedveš Andrē savas domas, neredzot atbildes reakcijas. Atlika tikai cerēt, ka tas izdosies.
Tā arī notika. Flemings pastāstīja viņai Donejas domas par slimības cēloni, kā arī to, cik vainīgi viņi abi ar Doneju jūtas. Ar pārliecinošu optimismu viņš centās attēlot meitenes dzīvi tādu, kāda varētu būt, ja Andrē palīdzētu Donejai pati sevi izglābt. Beigu beigās viņš notēloja kaut ko līdzīgu dusmām, izaicinot Andrē pierādīt savu spēku.
Andrē sēdēja noliektu galvu, pagurušās rokas salikusi klēpī. Tikai viņas skropstas laiku pa laikam notrīsēja, pierādot, ka viņa ir nomodā un klausās.
Pēc brīža Flemings apklusa, nezinādams, ko vēl varētu pateikt.