Un tā Kaufmanis, atraujot vaļā durvis un iedrā- žoties Abu mājā, pārsteidza Juselu pilnīgi nesagatavotu. Kaufmanim līdzi bija daži kareivji, kas, negaidot pat pavēli, tūlīt metās virsū lidotājam, aizbāza viņam muti un, sasaistījuši rokas un kājas ar virvēm, piesēja Juselu pie krēsla.
Kamēr Lemkas māte ar bērnu rokās spiedās pie sienas, Kaufmanis sāka metodiski ar delnas virspusi sist Juselam pa seju. Viņš nesita pārāk spēcīgi, taču sitieni atkārtojās bez žēlastības. Vācietis sita vispirms pa sejas vienu pusi, tad atkal pa otru. Juselam acu priekšā viss sagriezās, un viņš zaudēja samaņu.
Smagi elsdams, Kaufmanis pakāpās atpakaļ. Vecās arābietes acīs vācietis pamanīja dīvainu izteiksmi. Tā atsauca atmiņā senus notikumus, kad ar tādu pašu skatienu bija raudzījušies viņa varā nodoti cilvēki, kas ārēji gan it kā centās izdabāt, bet kuru gara spēku viņam nebija izdevies salauzt.
— Aizvāciet veceni ar visu bērnu! — viņš norūca.
Tikko kareivji veco arābieti ar bērnu bija izgrū-
duši virtuvē, Kaufmanis izvilka Juselam no mutes lupatu vīkšķi. >
— Cerams, ka tagad esat nācis pie prāta, — Kaufmanis teica, vēlreiz iesizdams Juselam pa seju, lai tas kaut cik atžirgtu. — Esmu prātīgs cilvēks un nemīlu vardarbību, tomēr jums jāsaprot, ka var notikt vēl šis tas, kas nebūtu jums pa prātam. Tāpēc esiet prātīgs un atbildiet uz dažiem pavisam vienkāršiem jautājumiem. Kas bija tas cilvēks, kuru jūs nelegāli ievedāt Azaranā?
Jusels, stiklainām acīm skatīdamies uz vāciet*, rīstīdamies tvēra gaisu un vilcinājās ar atbildi. Tad Kaufmanis sita atkal, un viss sākās no jauna. Jusela galva noslīga uz krūtīm, un šķita, ka viņš atkal zau
dēs samaņu. Viens no kareivjiem sāpīgi iebikstīja viņam ar durkli, un Kaufmanis atkārtoja savu jautājumu.
— Tas bija profesors Nīlsons, — Tusels nomurmināja.