Kaufmanim aizrāvās elpa.
— Nīlsons!
— Tēvs, — Jusels čukstēja. — Jaunā zinātnieka tēvs.
Kaufmanis atvieglojumā uz mirkli aizvēra acis. Sekundes simtdaļu viņam jau bija rēgojies spokains viņa upura tēls.
— Kāpēc jūs atvedāt viņu uz Azaranu? — Kaufmanis ņurdēja. — Kur viņš atrodas?
Jusels klusēja. Viņš vēroja, kā Kaufmaņa rokas savelkas dūrēs un lēni paceļas plecu augstumā. Ju- 1 sels nolieca galvu aiz bailēm un kauna.
— Nīlsons ir alā pie tempļa, — viņš čukstēja.
— Sīkāk! — Kaufmanis pavēlēja.
Tā kā Jusels jau bija sācis runāt, turpināt bija vieglāk. Tikko viņš sastomījās, Kaufmanis viņu atkal sita vai kareivis durstīja ar durkli, un tā drīz vien viņi zināja visu.
Apmierināti norūcies, Kaufmanis pavēlēja kareivjiem: — Viens no jums lai aizved viņu uz mašīnu. Lai paliek sasiets. Tu, — viņš teica otram kareivim, — nāksi man līdzi. Mēs pievāksim to amerikāni.
Viņi izgāja laukā. Laiks vēl aizvien bija mierīgs, tikai no labās puses nāca tāda kā dīvaina dūkoņa, pamazām pastiprinoties, līdz sāka gaudot vētra. Kārodams ātrāk dabūt rokā savu laupījumu, Kaufmanis tik tikko ievēroja melno spirālveida masu, kas uz- \ virpuļoja virs attālajām kalnu grēdām.
Viņi jau varēja redzēt templi, kad tos panāca tornado. Gandrīz vai noslīcināti lietus lavīnā, viņi kaut kā rāpās uz priekšu, līdz atrada patvērumu pie kādas lielas nogāztas marmora kolonnas. Tur nu viņi abi, drebēdami nāves bailēs, gulēja un gaidīja, līdz vētra norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.
— Iesim atpakaļ, — Kaufmanis elsa, — iekams vētra nav sākusies par jaunu. Paskatieties, kas noticis ar jūsu biedru un gūstekni. Es paraudzīšu, kā klājas vecenei un bērnam.
Kaufmanim bija neskaidra nojauta, ka arī vecā arābiete un mazulis ir viņa gūstekņi, bet, kad viņi nonāca atpakaļ ciematā, no mājas bija atlikušas tikai drupas. Tornado bija izkustinājis lēzeno akmens jumtu, un tas krizdams bija sagrāvis mājas sienas. Kaufmanis paskatījās pa caurumu, kas rēgojās bijušā loga vietā. Tūlīt pat viņš strauji atrāvās nostf sašķaidīts sievietes līķis nelikās nekāds jaukais skats…