Bet ko gan jaunu šie likumi atklāj kristiešiem - ko Nīcše var viņiem pārmest? Viņa «Antikrista» 45. nodaļu taču aizņem itin līdzīgi citāti no Bībeles - paša Kristus un viņa apustuļa Pāvila izteicieni, kurus kristieši pāris tūkstošus gadu ir krietni pildījuši: cik daudziem cilvēkiem pēc krišanas viņu varā ir nācies sapņot par to, ka patiešām būtu bijis labi savlaicīgi tikt iemestam jūrā ar dzirnakmeni kaklā… Nīcše apgalvo, ka pie pasaules tiesāšanas piederošos slīcināšanas vai acu izraušanas paņēmienus evaņģēlijos esot ierakstījuši Kristus mācekļi vispirms kā pasākumus cīņai pret jūdaismu un pēc tam kā viņu pašu Baznīcas pastāvēšanai nepie­ciešamas lietas; Kristus esot mācījis pavisam ko citu.

Patiešām, nav grūti pamanīt paradoksālo veidu, kādā evaņģēliji māca atšķirt labu no ļauna, māca darīt labu tā, lai neceltos ļau­nums: «Svētīgi ir miera nesēji» (Mat. 5:9), taču Kristus nav «nācis nest mieru, bet zobenu» (Mat. 10:34); «netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti», taču «vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs; liekuļi», «ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes» (Mat. 7:1; 23:29,35); «jums nebūs pretī stāvēt ļaunumam» (Mat.