Tā bija asiņaina sēja, bet tad pienāca pļaujas laiks. Forts tika nodedzināts. Ugunsgrēka gaismā puse zvērādu zagļu tika nogalināti. Pārējos spīdzināja. Bija palicis tikai Subjenkovs, pareizāk sakot, Subjenkovs un Lielais Ivans, ja šo sniegā smilkstošo un kunkstošo būtni varēja saukt par Lielo Ivanu. Subjenkovs pamanīja, ka Jakaga, ņirdzīgi smīnēdams, skatās uz viņu. Viņam nebija ko teikt indiānim. Jakagas sejā vēl aizvien bija redzama pletnes atstātā švīka. Galu galā Subjenkovs nevarēja nosodīt indiāni, taču viņam derdzās doma par to, ko Jakaga darīs ar viņu. Viņam jau ienāca prātā, vai nelūgt cilts virsaiti Makamuku, bet veselais saprāts pateica priekšā, ka lūgt būtu veltīgi. Tad viņš nolēma saraut valgus un iet bojā cīņā. Tā būtu ātra nāve. Taču viņš nejaudāja saraut val­gus. Aļņādas siksnas bija stiprākas par viņu. Viņš lau­zīja galvu, kamēr izdomāja vēl kaut ko. Viņš deva zīmi Makamukam, lai atved tulku, kas prot piekrastes iedzīvo­tāju dialektu.

—  O, Makamuk, — Subjenkovs teica, — es nedomāju mirt. Es esmu liels cilvēks, un būtu muļķīgi, ja es mirtu. Un nemaz arī nemiršu. Es neesmu tāds kā visi šie maitas.

Viņš paskatījās uz vaidošo radījumu, kas kādreiz bija bijis Lielais Ivans, un nicinoši paspēra viņu ar kāju.