Malahovs nolēma uzcelt pie Nulato fortu. Subjenkovs sākumā skubināja braukt tālāk, bet tad samierinājās ar Nulato. Tuvojās gara. ziema. La­bāk bija pagaidīt. Līdzko pienāks vasara un ledus bus izkusis, viņš dosies uz augšu pa Kvikpaku un mēģinās nokļūt līdz'Hudzona līča sabiedrības faktorijām. Malahovu nekad nebija sasniegušas valodas, ka Kvikpaka ir tā pati Jukona, un Subjenkovs viņam to arī nestāstīja.

Sākās lorta būvdarbi. Viņi piespieda strādāt vietējos iedzīvotājus. Guļbaļķu sienas pūzdami un stenēdami cēla Nulato indiāņi. Pa viņu mugurām dejoja pātaga, un šo pātagu turēja jūras laupītāju dzelžainā roka. Daži indiāņi aizbēga, bet noķertus viņus atveda atpakaļ un izlika forta priekšā, kur viņi kopā ar saviem ciltsbrāļiem dabūja iz­just, kā pievelk pātaga. Divi pēršanas laikā aizgāja pie dieva, citi palika kropļi uz visu mūžu, bet pārējie iegau­mēja mācību un vairs nemēģināja bēgt. Forts vēl nebija pabeigts, kad uzsniga sniegs; vajadzēja sākt kažokādu sagādi. Ciltij uzlika smagu nodevu. Indiāņus joprojām sita un pātagoja, bet, lai nodevas tiktu nokārtotas, sievie­tes un bērnus paņēma par ķīlniekiem un pret viņiem iz­turējās ar tādu nežēlību, kādu pazīst vienīgi zvērādu zagļi.