— Esmu pārāk gudrs, lai mirtu. Redzi, es zinu labas zāles. Es vienīgais zinu šīs zāles. Tā kā es negatavojos mirt, tad došu tev pretī šīs zāles.
— Kas tās ir par zālēm? — jautāja Makamuks.
— Tās ir īpašas zāles.
Subjenkovs brīdi it kā šaubījās, vai ir vērts uzticēt savu noslēpumu.
— Es tev pateikšu. Ja ar šo zāļu šņaucienu apziež ādu, tā kļūst cieta kā klints, kā dzelzs un nav pārcērtama ne ar kādu ieroci. Visspēcīgākais cirtiens tai neko nevar padarīt. Kaula nazis pret to ir kā dubļu pika, un no tas atlēks pat tērauda naži, kurus mēs jums izdalījam. Ko tu man dosi par šo zāļu noslēpumu?
— Es dāvāšu tev dzīvību, — ar tulka starpniecību atbildēja Makamuks.
Subjenkovs nievīgi iesmējās.
— Un tu līdz nāvei būsi vergs manā mājā.
Polis iesmējās vēl nievīgāk.
— Atraisi man rokas un kājas, un tad mēs runāsim, — viņš sacīja.
Virsaitis deva zīmi, un, kad Subjenkovam bija atbrīvotas -rokas, viņš uztina smēķi un aizdedzināja to.
_— Tie ir muļķīgi vārdi, — teica Makamuks. — Tādu zāļu nav. Nevar būt. Asmenis ir stiprāks par visām zālēm.
Virsaitis neticēja un tomēr šaubījās. Pārāk bieži viņš bija pieredzējis, kādas velnišķības pastrādā zvērādu zagļi. Viņš nevarēja būt pārliecināts ne par ko.