— Es dāvāšu tev dzīvību, bet tu nebūsi vergs, — viņš paziņoja.
— Ar to nepietiek.
Subjenkovs tēloja savu lomu aukstasinīgi, it kā kaulētos par lapsas ādu.
— Tās ir ļoti labas zāles. Tās daudzreiz izglābušas man dzīvību. Es gribu nartas, suņus un sešus no taviem medniekiem, kas pavadītu mani lejup pa upi līdz pēdējai nakšņošanas vietai pirms Mihaila redutes.
— Tev jādzīvo tepat un jāiemāca mums visas tavas velnišķības, — bija atbilde.
Subjenkovs paraustīja plecus un neko neteica. Viņš pūta dūmus aukstajā gaisā un ziņkāri aplūkoja to, kas bija palicis pāri no milzīgā kazaka.
— Bet šī rēta? — Makamuks pēkšņi ievaicājās, rādīdams uz poļa kaklu, kur bija redzama zilganmelna rēta, ko Kamčatkā kādas ķildas laikā tur bija atstājis naža dūriens. — Tavas zāles nav labas. Asmenis ir bijis stiprāks par tavām zālēm.
— Dūrējs bija spēcīgs vīrs. — Subjenkovs vērtējoši paskatījās uz Makamuku. — Spēcīgāks par tevi, par tavu spēcīgāko mednieku, spēcīgāks par viņu.
Subjenkovs ar mokasīna purngalu atkal iebuksnīja samaņu zaudējušajam kazakam. Skats bija šausminošs, un tomēr šajā sāpju izmocītajā ķermenī vēl negribēja un negribēja dzist dzīvība.
— Turklāt zāles bija vājas. Tajā apvidū nebija man vajadzīgo ogu, kuru šeit ir, cik uziet. Šeit zāles būs stipras.