— Es ļaušu tev braukt lejup pa upi, — teica Makamuks, — un tu dabūsi arī nartas, suņus un sešus medniekus, lai būtu drošāk.
— Tu pārāk ilgi vilcinies, — skanēja salta atbilde. — Tu esi apvainojis manas zāles, uzreiz nepieņemdams manus noteikumus. Paklau, tagad es prasu vairāk. Es gribu simts bebrādu. — Makamuks pavīpsnāja. — Es gribu simts mārciņu kaltētu zivju. — Makamuks pamāja ar galvu, jo zivju bija papilnam un tās bija lētas. — Es gribu divas nartas — vienas man, otras manām ādām un zivīm. Turklāt man jādabū atpakaļ šautene. Ja tevi neapmierina mana cena, drīz vien tā sakāps vēl augstāk.
Jakaga kaut ko pačukstēja virsaitim.
— Bet kā lai es zinu, ka tavas zāles ir īstas zāles? — Makamuks jautāja.
— Tas ir ļoti viegli. Vispirms es ieiešu mežā …
Jakaga atkal sāka čukstēt ausī Makamukam, kurš šaubīdamies pašūpoja galvu.
— Vari sūtīt man līdzi divdesmit medniekus, — Subjenkovs turpināja. — Redzi, man taču ir jāsavāc ogas un saknes, no kurām taisīt zāles. Pēc tam kad tu būsi sagatavojis nartas, sakrāvis tajās zivis, bebrādas un šauteni un norīkojis sešus medniekus, kuri mani pavadīs, es ieziedīšu ar zālēm kaklu un nolikšu galvu, lūk, uz šā celma. Un tad tavs spēcīgākais mednieks lai ņem cirvi un trīs reizes cērt man pa kaklu. Tu pats vari cirst trīs reizes.
Makamuks stāvēja ar atplestu muti, zvērādu zagļu pēdējā un visneparastākā brīnuma pārsteigts.