— Bet ņem vērā, — polis steidza piebilst, — pirms katra cirtiena man no jauna jāieziež kakls ar zālēm. Cirvis ir smags un ass, un es negribu, lai notiktu kļūda.
— Tu dabūsi visu, ko prasi! — ātri izkliedza Makamuks. — Ej un gatavo savas zāles!
Subjenkovs apslēpa savu prieku. Viņš bija uzsācis izmisīgu spēli un tagad kļūdīties nedrīkstēja. Viņš augstprātīgi sacīja:
— Tu pārāk vilcinājies. Manas zāles ir apvainotas. Lai izpirktu šo apvainojumu, tev jāatdod man sava meita.
Viņš norādīja uz meiteni, slimīgu būtni ar vienu greizu aci un atvieztiem vilka zobiem. Makamuks bija sadusmots, bet polis aukstasinīgi uztina un aizkūpināja jaunu smēķi.
— Pasteidzies, — viņš draudīgi teica. — Ja tu vilcināsies, es prasīšu vēl vairāk.
Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, Subjenkova acu priekšā izgaisa drūmā ziemeļzemes ainava un viņš skatīja savu dzimteni un Franciju un, palūkojies uz meiteni ar vilka zobiem, atcerējās citu meiteni, dziedātāju un dejotāju, kuru bija pazinis, jaunības gados pirmo reizi nonācis Parīzē.
— Kam tev meita? — jautāja Makamuks.
— Lai brauktu man līdzi lejup pa upi. — Subjenkovs kritiski aplūkoja meiteni. — No viņas iznāks laba sieva, un gods apprecēt meiteni, kuras dzīslās rit tavas asinis, ir pietiekama samaksa par manām zālēm.
Viņš atkal atcerējās dziedātāju un dejotāju un sāka skaļi dungot dziesmu, ko viņa bija tam iemācījusi. Viņš pārdzīvoja savu agrāko dzīvi, taču raudzījās uz atmiņu ainām no malas,, bezpersoniski, it kā tie būtu attēli no grāmatas par kāda cita cilvēka dzīvi. Klusumu negaidot iztraucēja virsaiša balss, un Subjenkovs satrūkās.