— Viss tiks izdarīts, — Makamuks teica. — Meitene dosies tev līdzi lejup pa upi. Bet ņem vērā, ka es pats trīs reizes cirtīšu tev pa kaklu.
— Bet es katru reizi no jauna ieziedīšos ar zālēm, — Subjenkovs atbildēja, tēlodams slikti slēptu nemieru.
— Tu ieziedīsies ar zālēm pirms katra cirtiena. Rau, šie mednieki pieskatīs, lai tu neaizbēgtu. Ej uz mežu un lasi savas zāles!
Par zāļu vērtību Makamuku pārliecināja poļa alkatība. Protams, tikai vislabākās zāles varēja piešķirt nāves priekšā stāvošam cilvēkam spēku nezaudēt drosmi un tielēties kā vecai sievai.
— Turklāt, — čukstēja Jakaga, kad polis kopā ar apsardzi bija nozudis eglājā, — līdzko tu būsi iepazinies ar šīm zālēm, tu viegli varēsi viņu nonāvēt.
— Kā tad es varēšu viņu nonāvēt? — jautāja Makamuks. — Zāles neļaus man nonāvēt.
— Gan būs tāda vieta, kuru viņš nebūs ieziedis ar savām zālēm, — atbildēja Jakaga. — Cērtot pa to, mēs viņu nonāvēsim. Tās var būt ausis. Ļoti labi: mēs iedursim šķēpu vienā ausī, bet pa otru tas iznāks laukā. Tās var būt arī acis. Zāles droši vien būs par stiprām, lai viņš ar tām ieziestu acis.