Virsaitis pamāja ar galvu.

—   Tu esi gudrs, Jakaga. Ja vien viņam nepiemīt vēl kāda velnišķīga spēja, mēs viņu nonāvēsim.

Subjenkovs netērēja laiku, vācot sastāvdaļas savām zā­lēm. Viņš uzlasīja visu, kas gadījās pa rokai, — egļu skujas, vītolu mizu, tāss sloksni un milzum daudz dzēr­veņu, kuras viņš lika medniekiem izkašņāt no sniega. Vēl papildinājis savu krājumu ar dažām sasalušām saknēm, viņš devās atpakaļ uz nometni.

Makamuks un Jakaga neatkāpās no Subjenkova, vēro­dami, cik daudz un kādas sastāvdaļas viņš iemet podā ar verdošu ūdeni.

—   Iegaumējiet, ka dzērvenes jāliek iekšā vispirms, — viņš skaidroja. — Ak, jā, un vēl viena lieta — cilvēka pirksts. Ļauj, Jakaga, nogriezt tev pirkstu.

Taču Jakaga aizlika rokas aiz muguras un drūmi pa­raudzījās uz viņu.

—   Tikai mazo pirkstiņu, — Subjenkovs lūdza.

—   Jakaga, dod viņam savu pirkstu, — pavēlēja Maka­muks.

—   Visapkārt ir daudz pirkstu, — atrūca Jakaga, no­rādīdams uz sniegā guļošajiem līdz nāvei nomocīto cilvēku līķiem.

—   Tam jābūt dzīva cilvēka pirkstam, — iebilda polis.

—   Tad tu dabūsi dzīva cilvēka pirkstu. — Jakaga no­liecās pār kazaku un nogrieza viņam pirkstu. — Viņš vēl nav miris, — indiānis paskaidroja, nosviezdams savu asi­ņaino trofeju sniegā polim pie kājām. — Un vispār tas ir labs pirksts, tāpēc ka tas ir liels.