Subjenkovs iemeta pirkstu ugunī zem poda un sāka dziedāt. Tā bija franču mīlas dziesma, un, vārīdams viru, Subjenkovs dziedāja ārkārtīgi svinīgi.

—       Bez šiem vārdiem zāles nekur neder, — viņš paskaidroja. — Šie vārdi piešķir tām galveno spēku. Tā, gatavas ir.

—  Atkārto lēnām vārdus, lai es varētu tos iegaumēt, — pavēlēja Makamuks.

—  Tikai pēc pārbaudes. Tikai tad, kad cirvis būs trīs reizes atlēcis no mana kakla, es tev atklāšu šo vārdu noslēpumu.

—   Bet ja nu zāles būs sliktas? — satraukts ievaicājās Makamuks.

Subjenkovs sašutis pagriezās pret viņu.

—   Manas zāles vienmēr ir labas. Bet, ja tās būs slik­tas, tad dariet ar mani to pašu, ko jūs darījāt ar citiem. Sagrieziet mani gabalos, tāpat kā sagriezāt viņu. — Sub­jenkovs pameta ar roku uz kazaka pusi. — Zāles jau at­dzisušas. Tā, es ieziežu ar tām sev kaklu, izrunādams buršanas vārdus.

Cik nopietni varēdams, viņš lēni nodziedāja vienu rin­diņu no Marseljēzas, tai pašā laikā ieziezdams sev kaklu ar riebīgo brūvējumu.

Viņa izrādi pārtrauca kliedziens. Milzīgais kazaks, kurā pēdējo reizi bija uzliesmojusi pārcilvēcīgā dzīvotspēja, bija paslējies uz ceļiem. Nulato indiāņi smējās, pārsteigti klaigāja un sita plaukstas, kad Lielais Ivans, drausmīgu krampju raustīts, sāka vāļāties pa sniegu.