Subjenkovs juta, ka vairs nespēj paciest kazaka mocīšanu. Kāpēc Ivans nemirst? Subjenkovam šķita, ka viņš zaudēs prātu, ja nemitēsies šie sirdi plosošie kliedzieni. Bet tad, kad tie mitēsies, būs viņa kārta. Smīnēdams tīk- smā priekšnojautā, Jaka-ga gaidīt gaidīja šo brīdi, Jakaga, kuru viņš pirms kādas nedēļas bija padzinis no forta un kuram viņš bij^ iesitis pa seju ar pletni, Jakaga parūpēsies par viņu. Jakaga, bez šaubām, būs pietaupījis viņam daudz izsmalcinātākus-spīdzināšanas paņēmienus, daudz izmeklētākas mocības. Acīmredzot jaunais paņēmiens bija sevišķi iedarbīgs, spriežot pēc tā, kā ieaurojās Ivans. Indiānietes, kas bija noliekušās pār viņu, smiedamās un plaukstas sizdamas, pakāpās atpakaļ. Subjenkovs ieraudzīja, kādu briesmīgu darbu viņi pastrādājuši, un sāka histēriski smieties. Indiāņi skatījās uz viņu izbrīnījušies, ka viņš spēj smieties. Taču Subjenkovs nevarēja savaldīties.
Nē, to nedrīkstēja darīt. Viņš saņēmās, un spazmatiskie krampji pamazām norima. Viņš piespieda sevi domāt par kaut ko citu un atcerējās aizvadīto dzīvi. Viņš atcerējās māti un tēvu, mazo, ābolaino poniju un franču privātsko- lotāju, kurš bija mācījis viņu dejot un paslepeni atnesis vecu apdriskātu Voltēra sējumu.