Viņš domās atkal atgriezās Parīzē, drūmajā Londonā, jautrajā Vīnē un Romā. Viņš atkal redzēja pārgalvīgo jauniešu sabiedrību, kas, tāpat kā viņš, sapņoja par brīvu Poliju ar karali tronī Varšavā. Tāds bija garā ceļa sākums. Tā, viņš nu bija palicis pēdējais no visiem. Subjenkovs citu pēc cita atcerējās šajā ceļā bojā gājušos drosminiekus, sākot ar tiem diviem, kuriem tika izpildīts nāves sods Sanktpēterburgā. Vienu līdz nāvei sadauzīja cietuma uzraugs, otrs, konvoja kazaku sasists, saļima kaut kur uz asinīm slacītā trimdinieku ceļa, pa kuru viņi vilkās bezgalgarus mēnešus. Un mūždien cilvēki iepazina cietsirdību, mežonīgu, zvērisku cietsirdību. Viņiem nāvi nesa drudzis, raktuves, pātagas. Pēdējie divi aizgāja bojā pēc izbēgšanas sadursmē ar kazakiem, un viņš vienīgais bija aizkļuvis līdz Kamčatkai, nozadzis dokumentus un naudu kādam ceļiniekam, kuru atstāja guļam sniegā.
Subjenkovs redzēja tikai cietsirdību. Visus šos gadus, kamēr atmiņas vadāja viņu pa mākslinieku darbnīcām, teātriem un pieņemšanām, ap viņu bija cietsirdība. Viņš bija pircis savu brīvību par asins cenu. Nogalināja visi. Viņš nogalināja fcrceļinieku dokumentu dēļ. Viņš atklāja, uz ko ir spējīgs, izaicinādams uz divkauju vienā dienā divus krievu virsniekus. Viņam vajadzēja parādīt sevi, lai ieņemtu vietu zvērādu zagļu vidū.