Viņam vajadzēja izcīnīt šo vietu. Aiz muguras bija palicis tūkstoš gadu garš ceļš cauri visai Sibīrijai un Krievijai. Pa šo ceļu bēgt nebija iespējams. Atlika vienīgi iet uz priekšu — pāri drūmajai, lediem klātajai Beringa jūrai un Aļasku. Šis ceļš veda 110 mežonības uz vēl drausmīgāku mežonību. Skorbuta mocīti, bez pārtikas un ūdens palikuši, nemierīgās jūras bezgalīgo vētru svaidīti, ļaudis uz zvērādu zagļu kuģe- ļiem kļuva par dzīvniekiem. Trīs reizes viņš brauca uz austrumiem no Kamčatkas. Un trīs reizes pēc neticamām grūtībām un ciešanām dzī«vi palikušie atgriezās Kamčatkā. Subjenkovam nebija kur bēgt, bet iet atpakaļ pa to ceļu, pa kuru bija atnācis, viņš nevarēja, jo tur gaidīja raktuves un pātaga.
Beidzot, ceturto un pēdējo reizi, viņš devās uz austrumiem. Viņš brauca kopā ar tiem, kuri pirmie bija atklājuši leģendārās Kotiku salas, bet neatgriezās kopā ar viņiem, lai saņemtu savu guvuma tiesu un piedalītos nepratīgajas orģijās Kamčatkā. Viņš nozvērēja nekad vairs_ tur neatgriezties. Viņš zināja: lai sasniegtu sirdij dārgās Eiropas galvaspilsētas, viņam ir jāiet uz priekšu. Tāpēc viņš pārgāja uz citiem kuģiem un palika šajā nepazīstamajā pusnakts zemē. Viņa ceļa biedri bija slāvu mednieki un krievu piedzīvojumu meklētāji, mongoļi, tatāri un Sibīrijas pirmiedzīvotāji; viņi ar asinīm lauza ceļu cauri šiem jaunas pasaules mežoņiem.