Viņi apkāva veselus ciemus par to, ka vietējie atteicās maksāt nodevas ādās, bet viņus savu­kārt apkāva citu kuģu komandas. Subjenkovs kopā ar kādu somu vienīgie palika dzīvi no visas bandas. Viņi badodamies pārlaida ziemu uz kādas vientuļas Aleutu sa­las, bet pavasarī viņiem uzsmaidīja necerēta laime — vi­ņus uzņēma kāds zvērādu zagļu kuģis.

Bet vienmēr viņiem apkārt bija šaušalīga mežonība. Pāriedams no viena kuģa uz otru un neparko nevēlēda­mies atgriezties, viņš nokļuva uz kuģa, kas devās uz dienvidiem. Gar visu Aļaskas piekrasti viņi sastapa tikai mežoņu barus. Ikreiz, kad viņi izmeta enkuru pie stāva­jiem salu krastiem vai drūmajām cietzemes klintīm, viņus sagaidīja kauja vai vētra. Vai nu, draudēdams iznīcināt, viņiem virsū brāzās auris, vai parādījās kara kanoe, pārpildīta ar kaucošiem iedzimtajiem, kas, izgrezno­juši sejas ar kara krāsām, īrās šurp, lai iepazītu jūras laupītāju asiņainos ieročus. Tā gar krastu vien viņi vir­zījās uz dienvidiem, tikai uz dienvidiem, uz pasakaino zemi Kaliforniju. Stāstīja, ka tur apgrozoties spāņu pie­dzīvojumu meklētāji, kas izlauzuši sev ceļu uz turieni no Meksikas. Viņš lika cerības uz šiem spāņiem. Kaut tikai izdotos aizlavīties līdz viņiem, vēlāk jau būtu vieglāk: pēc viena vai diviem gadiem — agrāk vai vēlāk, tas nebūtu no svara — viņš nokļūs Meksikā, pēc tam — kuģis, un viņš ir Eiropā.