Taču viņi nesatika spāņus. Viņi atkal at­dūrās pret to pašu nepieejamo mežonības sienu. Sie pa­saules nostūru iedzīvotāji, izkrāsojušies karam, dzina vi­ņus prom no krasta. Beidzot, kad viena laiva bija sa­grābta un visa apkalpe apkauta, kapteinis atmeta ar roku meklēšanai un griezās atpakaļ uz ziemeļiem.

Gadi ritēja. Subjenkovs strādāja Tebenkova vadībā, kad tika būvēta Mihaila redute. Divus gadus viņš pavadīja pie Kuskokvimas. Divas reizes vasarā, jūnijā, viņam iz­devās pabūt Kocebu jūras līča grīvā, šajā laikā te ciltis pulcējās, lai nodarbotos ar maiņas tirdzniecību. Te va­rēja atrast plankumaino briežu ādas no Sibīrijas, kaulu no Diomidu salām, valzivju ādas no Ziemeļu Ledus okeāna krastiem, dīvainus akmens gaismekļus, kas ceļoja no cilts uz cilti, kaut gan neviens nezināja, no kurienes tie nā­kuši; reiz gadījās pat angļu mednieku nazis. Subjenkovs zināja, ka te ir tā skola, kur var mācīties ģeogrāfiju, jo te viņš sastapa eskimosus no Nortona līča, no Kinga salas un Svētā Laurencija salām, no Velsas Prinča zemesraga un Barrova zemesraga. Te šīs vietas sauca citādi un attālumus līdz tām mērīja ar ceļā pavadītajām dienām.

Iedzimtie brauca šurp tirgoties no milzīgas teritorijas, bet viņu akmens gaismekļi un šis tērauda nazis, pārejot no rokas rokā, nāca no vēl attālākiem apgabaliem.