Sub­jenkovs iebiedēja, glaimoja, uzpirka. Katru no tālienes vai no nezināmas cilts atbraukušo veda pie viņa. Sie ļau­dis stāstīja viņam par neskaitāmām un neticamām bries­mām, par plēsīgiem zvēriem, naidīgām ciltīm, necaureja­miem mežiem un augstām kalnu grēdām, bet vienmēr ša­jos stāstos figurēja baltie cilvēki ar zilām acīm un gaišu ādu, kuri cīnījās kā velni un mūždien meklēja zvērādas. Viņi dzīvoja austrumos, tālu, tālu austrumos. Neviens viņus nebija redzējis. Tās bija tikai baumas, kas gāja no mutes mutē.

Tā bija barga skola. Nav iespējams pamatīgi apgūt ģeogrāfiju ar nesaprotamu dialektu starpniecību no ļau­dīm, kuru tumšajos prātos fakti jaucas ar izdomu, no ļaudīm, kuri attālumus mēra ar «miegiem», kas mainās atkarībā no tā, cik grūts ir pārgājiens. Bet tad paklīda valodas, kas iedvesa Subjenkovam drosmi. Austrumos esot liela upe, pie kuras dzīvojot šie zilacainie cilvēki. So upi saucot Jukona. Dienvidos no Mihaila redutes jūrā iete- kot liela upe, ko krievi pazīstot ar nosaukumu Kvikpaka. Klīda valodas, ka tā esot viena un tā pati upe.

Subjenkovs atgriezās Mihaila redutē. Kādu gadu viņš skubināja rīkot ekspedīciju uz Kvikpaku. Toreiz izcēlās puskrievs Malahovs, kas vadīja vispārgalvīgāko un vis­cietsirdīgāko avantūristu nodaļu, kāda jebkad pārcēlusies uz šejieni no Kamčatkas. Subjenkovs kļuva par viņa pa­līgu. Viņi izspraucās caur Kvikpakas platās deltas labi­rintiem, pagāja garām pirmajiem zemajiem ziemeļu krasta uzkalniem un ar ādu apvilktās kanoe, kas līdz lūpai bija piekrautas ar precēm un munīciju, piecsimt jūdzes īras pret stipru, piecas jūdzes ātru straumi pa upi, kuras platums svārstījās no divām līdz desmit jūdzēm, bet dzi­ļums bija nezin cik asu.