Man un Džekijai tika ierādīta liela istaba, bet to it kā samazināja milzīga gulta ar pēli, kas likās izkāpis tieši no Hansa Andersena pasakas «Princese uz zirņa». Tā bija īsta supergulta, tik liela kā tenisa korts, un pēlis tajā bija siena stirpas augstumā. Apgūlies šādā gultā, jūs jūtat pēļa saldos apskāvienus, līdz nogrimstat tā mīkstajos pūku dziļumos un tai pašā mirkli tiekat ieaijāts tik ciešā, veselīgā miegā, no kura pamodināts aiz dusmām spļaujat zili melnu.
Pa istabas logu, ko bija apvijis kāds staipeknis ziliem, nokareniem ziediņiem, varēja redzēt līdzenu zālienu un zemu augļu kociņu rindas. Gulēdams es pamanīju starp staipekņa ziediem iekārtu kolibri ligzdiņu, ne lielāku par valrieksta čaumalu, ar divām baltām oliņām zirņa lielumā.
Otrā rītā pēc atbraukšanas, zvilnēdams kolosālā pēļa siltajos dziļumos un sūkdams tēju, es vēroju kolibri pārīti: mātīte mierīgi sēdēja uz oliņām, kamēr viņas draugs spurdza šurpu turpu starp zilajiem ziediem kā sīciņa, vizuļojoša komēta.
Tik ērtam putnu dzīves novērošanas veidam, protams, ir liela priekšrocība, bet Džekija izteica šaubas, vai man tā izdosies bagātināt ornitoloģijas zinātni ar jauniem atklājumiem par trochilidae dzimtu, tāpēc gribot negribot nācās raisīties vaļā no pēļa saldajiem apkampieniem, celties augšā un ģērbties. Turklāt mani krimta doma, ka Jans varbūt vēl guļ aizmidzis, es izgāju gaitenī, lai dotos uz viņa istabu un izrautu gulētāju no migas.