Jans jau bija piecēlies, apģērbis pidžamu un pončo — Argentīnā tik noderīgo apģērba gabalu, kas līdzīgs segai ar vidū izgrieztu caurumu galvas izbāšanai. Viņš tupēja uz grīdas un sūca tievu sudraba caurulīti, tās otrs gals atradās mazā, apaļā sudraba podiņā ar tumšu, nepievilcīgu šķidrumu, kurā peldēja kaut kāda smalki sagriezta zālīte.
Hallo, Džerij! Jau augšā? — viņš mazliet pārsteigts izsaucās un sparīgi iesūca no caurulītes; atskanēja melodisks guldziens — izklausījās, it kā no mazas vanniņas tecētu ārā ūdens.
Ko tu dari? — es stingri noprasīju.
Dzeru savu rīta mate\ — viņš atbildēja, un trauciņā atkal noguldza. — Gribi pagaršot?
Vai tā ir tā Paragvajas tēja? — es vaicāju.
Jā. Matē Argentīnā dzer ļoti daudz, pat vairāk nekā Anglijā parasto tēju. Pamēģini, varbūt arī tev iegaršosies, — viņš sacīja, sniedzot man sudraba podiņu un caurulīti.
Es aizdomīgi paostīju tumšbrūno šķidrumu ar tajā peldošo zālīti. Šķidrumam bija asa, tīkama smarža — kā svaigi pļautam sienam. Pieliku lūpas pie mazās caurulītes un iesūcu. Aromātisks guldziens — man mutē iešāvās verdoša šķidruma strūkla, applaucējot mēli.
Slaucīdams asaras, sniedzu podiņu atpakaļ Janam.