Pateicos, — es sacīju. — Jūs te Argentīnā droši vien esat pieraduši pie tik karstiem dzērieniem, bet mana mēle to nespēj izturēt.
Tēju jau var mazliet atdzesēt, — Jans nedroši piebilda, >— bet tad, manuprāt, tā zaudē savu labo garšu.
Vēlāk es pamēģināju dzert nedaudz vēsāku matē un atklāju, ka tēja ar savu svaigi pļautā siena aromātu un asi rūgteno garšu tīkami nomierina un atspirdzina. Tomēr es nekad neiemācījos dzert matē verdoši karstu kā kausētu metālu, bet tieši tāda tēja laikam vislabāk garšo īstam matē cienītājam.
Diena solījās būt brīnišķīga; mēs ieturējām lieliskas brokastis un braucām papētīt apkārtni.
No visām pusēm estansiju ieskāva eikaliptu birzs kā milzu žogs; kad tā bija palikusi aiz muguras, mēs ieraudzījām garajā zālē celmu ar mūrniekputna ligzdu. Es aplūkoju to tuvumā un biju pārsteigts, ka tik sīks putniņš spēj sev uzbūvēt tādu lielu un sarežģītu mājokli.
Ligzda bija kupolveidīga, apmēram divreiz lielāka par futbolbumbu, salipināta no dubļiem un nostiprināta ar saknēm un zāļu stiebriem, kas to padarīja izturīgu; tā bija sava veida dzelzsbetona celtne putnu valstībā. Priekšpusē vīdēja arkveida ieejas caurums, tas ligzdu vērta līdzīgu mazītiņai veclaiku maizes krāsnij. Man gribējās redzēt, kāda tā izskatās iekšpusē; tā kā Jans apgalvoja, ka ligzda ir veca un pamesta, es to atrāvu no celma un ar asu nazi nošķēlu kupola augšdaļu, tā izrādījās ļoti cieta, kā no ķieģeļiem mūrēta.