Ligzdas iekšpuse atgādināja gliemežnīcu: pa kreisi no ieejas cieši gar ārējo sienu, kopējot tās izliekumu, stiepās apmēram sešas collas gara eja, kas turpinājās arī labajā pusē. Vietā, kur eja izbeidzās, ligzdas liekums veidoja ieapaļu iedobumu, kura dibens bija rūpīgi izklāts ar zāli un spalvām. Atšķirībā no raupjās, nelīdzenās ārpuses apaļais iedobums un eja bija gludi kā nopulēti. Jo ilgāk es aplūkoju ligzdu, jo vairāk tā mani pārsteidza; likās gandrīz neticami, ka putns, kura vienīgais darbarīks ir knābis, var būt tik prasmīgs celtnieks. Ne velti argentīnieši ļoti mīl sprigano mūrniekputnu, kas lepni pastaigājas viņu dārzos, pieskandinādams gaisu priecīgiem treļļiem.
Hudzons [4] apraksta aizkustinošu notikumu ar kādu mūrniekputnu pārīti, kas bija uzbūvējuši ligzdiņu uz rančo jumta. Kādu dienu mātīte nelaimīgā kārtā iekļuva žurku slazdā un salauza abas kājas. Ar lielām grūtībām atbrīvojusies, viņa tomēr vēl spēja aizlaisties līdz ligzdai un tur nomira. Viņas draugs vairākas dienas lidinājās apkārt, viņu nemitīgi saukdams, pēc tam nozuda. Pagāja vēl divas dienas, un tēviņš atgriezās kopā ar jaunu draudzeni. Abi putni tūlīt stājās pie darba, lai aizmūrētu caurumu vecajā ligzdā, kur atradās pirmās mātītes atliekas. Tad viņi uzcēla jaunu ligzdu vecajai virsū un laimīgi izperēja un izaudzēja jaunos putnēnus.