Jāatzīst, ka mūrniekputnam patiešām piemīt kaut kāda apbrīnojama pievilcība, kas neatstāj vienaldzīgu pat iesīkstējušu "ciniķi. Vēlāk mūsu uzturēšanās laikā estansijā es reiz sarunājos ar kādu vecāku peonu [5] , kas nemaz nebija sentimentāls un ar vēsu prātu spētu nonāvēt ikvienu dzīvu radību, sākot ar cilvēku un beidzot ar kukaini, taču šis vīrs man svinīgi apgalvoja, ka viņš nekad nepacelšot roku pret hornero [6] . reiz kādā izjādē pampā, peons stāstīja, viņš uzdūries celmam ar mūrniekputna ligzdu. Tā bijusi pusgatava, dubļi vēl slapji. Vienā ligzdas malā spirinājies pats celtnieks, putna kājas bija iepinušās garā zāles stiebrā, ko tas acīmredzot lietojis sava mitekļa nostiprināšanai. Nabaga radījums laikam tā bija karājies ilgāku laiku, veltīgi sizdamies ar spārniņiem un lūkodams atbrīvoties; putniņš izskatījās galīgi paguris. Peonam piepeši sameties žēl nabadziņa: viņš piegājis pie ligzdas, izvilcis nazi un uzmanīgi pārgriezis zāles pinekli, pēc tam saudzīgi nolicis bezspēcīgo putniņu uz ligzdas, lai atpūšas.
Tad noticis kaut kas pavisam negaidīts.
— Es varu apzvērēt, ka runāju taisnību, senjor, — peons sacīja. — Atrados pāris soļu no putna, tomēr viņš no manis nebaidījās.