Būdams pavisam nespēcīgs, viņš ar pūlēm uzslējās kājās, atgāza galviņu un sāka dziedāt. Senjor, viņš dziedāja man — gandrīz divas mi­nūtes, tā bija jauka dziesmiņa, un es, sēdēdams zirgā, klausījos. Tad putniņš aizspurdza virs augstās zāles. Viņš pateicās man par dzīvības glābšanu. Putns, kas tā prot izteikt pateicību, pelnījis, lai cilvēki viņu ciena.

Kādus simt jardus tālāk, mazliet pa kreisi no manis, Džekija sāka maigi dūdot un satraukti māja man ar roku. Es piesteidzos un atklāju, ka viņa cītīgi, acis ne­nolaidusi, vēro kādu mazu zālēs noslēptu alu. Pie alas mutes kā sargkareivis nekustīgi tupēja maza pūcīte, vērodama mūs savām apaļajām acīm. Piepeši putns pāris reižu aši paklanījās, tad atkal sastinga iepriek­šējā pozā. Tas izskatījās tik jocīgi, ka mēs ar Džekiju nespējām novaldīt smieklus; pūcīte, uzmetusi mums iz­nīcinošu skatienu, klusu pacēlās spārnos un aizlidoja projām pār vējā virmojošo zāli.

Mums derētu noķert pāris šādu putnu, — Džekija apņēmīgi bilda. — Viņi ir tik burvīgi.

Es piekritu, jo pūces — vienalga, kādas, — man ir ļoti mīļas, un nekad nevienā manā dzīvnieku kolekcijā nav trūcis dažu šo jauko putnu.

Es palūkojos uz Janu, kas brida pa zāli kā vientuļa, sērīga dzērve.

Jan! — es uzsaucu. — Nāc ātrāk šurp! Mēs laikam esam uzgājuši alu pūces ligzdu.