Palēkdamies Jans steidzās pie mums; mēs kopīgi apskatījām alas muti, kur bija tupējusi pūcīte. Alas priekšā bija kails izrakņātas zemes laukumiņš, piemētāts dažādu vaboļu spīdīgajām bruņām un apaļiem pikučiem, kas sastāvēja no sīkiem kauliņiem, aplipušiem ar spalvām un dūnām. Alu, kā redzams, izmantoja ne tikai pārgulēšanai. Jans to pētīja, domīgi kasīdams degunu.
Tu domā — tur iekšā ir putnēni? — es iejautājos.
Nezinu teikt, — Jans atbildēja. — Tagad jau nu būtu tas laiks, kad jaunuļiem uzaugušas spalvas. Bet ar pūcēm nekad nevar zināt, jo viņas sev ierīko vairākas alas, tomēr perē tikai vienā. Peoni man stāstīja, ka pārējās alas pūces tēviņš izmantojot kā sava veida vecpuišu mītnes, bet, vai tas atbilst patiesībai, es nezinu. Mums tātad nāksies atrakt daudzas šādas alas, iekams palaimēsies kaut ko atrast; ja tevi tādas izredzes nebiedē, varam pamēģināt.
Lai kādas vilšanās mani gaidītu, es par tām nebēdāju, ja tikai galu galā dabūju dažas pūcītes, — es noteicu pilns apņēmības.
— Labi. Mums būs vajadzīgas lāpstas un kāds koks, ar ko iztaustīt pazemes eju virzienu.
Mēs soļojām atpakaļ uz estansiju, kur mūs sagaidīja misis Būta, priecīgi pārsteigta, ka, tikko ieradušies, jau esam uzsākuši dzīvnieku vākšanu; viņa mums parādīja plašu, ļoti noderīgu dārzkopja darbarīku komplektu, kā arī vēlēja vienam no peoniem tūlīt pamest iesākto darbu, lai dotos mums līdzi un vajadzības gadījumā palīdzētu.