Apbruņojušies ar lāpstām kā kaprači, lēnām gājām cauri dārzam un piepeši uzdūrāmies Miegapelei Būtai, kas saldi dusēja uz paklājiņa. Viņa pamodās un samie­gojusies vaicāja, kurp mēs iedami. Uzzinājusi, ka do­damies gūstīt alu pūces, meitene plaši atvēra gaiši zilās acis un piedāvājās mūs aizvest ar mašīnu līdz pūces ligzdai.

Bet ar jūsu automašīnu taču nevar braukt cauri pampai… tas jau nav džīps, — es iebildu.

Turklāt tavs tēvs mašīnai tikko nomainīja atspe­res, — Jans atgādināja.

Viņa apburoši pasmaidīja.

Es braukšu ļoti lēni, — Miegapele apsolīja un, redzēdama, ka mēs vēl arvien šaubāmies, šķelmīgi pie­bilda:

Padomājiet paši, cik daudz ligzdu tā var apbrau­kāt.

Zvalstīdamies un kratīdamies mēs braucām caur pampu uz pirmo pūces ligzdu; mašīnas atsperes žēli čīkstēja, un mēs visi, izņemot Miegapeli, izjutām sirds­apziņas pārmetumus.

Ala, ko pirmāk tikām uzgājuši, izrādījās savas asto­ņas pēdas gara, izlocījusies lielā burta «C» veidā; vis­dziļākajā vietā tā iesniedzās pazemē apmēram divas pēdas. To visu mēs uzzinājām, kad bijām alu viegli iztaustījuši ar garu, tievu bambusniedres nūjiņu.