No virspuses iezīmējām ar sprunguļiem alas aptuveno izvietojumu, tad sākām rakt, ik pa gabaliņam (apmēram pēc katrām divi pēdām) iesprauzdami alas ejā bambusa nūjiņu. Pēc tam katrs ejas nodalījums starp nūjiņām tika rūpīgi pārmeklēts, vai tajā nav putnēnu, un norobežots ar zemes pikām. Beidzot bija sasniegta pēdējā nūjiņa, pie kuras, ja vien mūsu vienkāršais aprēķins izrādītos pareizs, pazemē vajadzēja atrasties perēklim. Strādājām saspringtā klusumā, uzmanīgi drupinājām cietos zemes kukuržņus. Ik pa brīdim pielikām ausi pie zemes, bet no turienes nenāca neviena skaņa; es jau sāku domāt, ka ala ir tukša. Tad salūza pēdējā cietā zemes kārta un sabira perēklī, bet no alas tumsas mums pretī vērās divi pelnu pelēki ģīmīši lielām, spožām, pieneņu dzeltenām acīm.
Mēs visi no prieka skaji iekliedzāmies, bet mazās pūcītes aši samirkšķināja acis un paklakšķināja knābīšus kā kastanjetes. Pūcītes izskatījās tik apburoši pūkainas, ka es, aizmirsis it visu par pūču paradumiem, tūlīt grābu ar roku sadauzītajā perēklī, lai vienu no putnēniem izceltu ārā. Tai pašā brīdī mulsie pūku kamoliņi ar lielajām acīm pārtapa aizkaitinātās, kareivīgās fūrijās. Putnēni uzboza muguras spalviņas un tagad izskatījās divreiz lielāki, izpleta spārneļus un kā spalvainus vairogus nolaida gar ķermeņa sāniem, tad ar nagiem un knābi cirta man rokā. Es atkritu sēdus, sūkādams asinīm notrieptos pirkstus.