— Vai mums ir kāds biezāks drānas gabaliņš, kaut kas mazliet stingrāks par kabatlakatu, ar ko apsiet roku, lai varētu saņemt šos mazos, nevainīgos radījumus?
Miegapele aizsteidzās pie mašīnas un atnesa vecu, ar eļļu notrieptu dvieli. Es aptinu to divās kārtās ap roku un mēģināju vēlreiz. Tagad man laimējās sagrābt vienu putnēnu; kaut gan dvielis pasargāja no knābja cirtieniem, putna asie nagi sāpīgi durstīja manu roku. Stingri ieķēries dvielī, putnēns to negribēja vairs laist vaļā, tikai pēc laba brīža man izdevās negantnieku atraut no drānas un iegrūst maisā. Viņa brālis, palicis viens aci pret aci ar ienaidnieku, laikam bija zaudējis lielo dūšu, mēs viņu samērā viegli satvērām un iedabū- jām maisā. Sasvīduši, aplipuši ar zemi, bet ļoti iepriecināti paši iekāpām mašīnā.
Atlikušo dienas daļu braukājām līčuloču caur pampu, uzmanīgi vērodami, kurā vietā no zāles izlidos alu pūču pāri. Tādās vietās mēs cītīgi meklējām alas un tās ātrākām.
Kā jau Jans tika paredzējis,_ mūsu pūliņi lielākoties bija veltīgi, tomēr dienas beigās, atrakuši kopumā apmēram jūdzi garu pazemes eju, atgriezāmies estansijā ar Joti apmierinošu guvumu: maisā bija astoņi alu pū- cēni, kas tūlīt sāka locīt iekšā gaļu un vaboles tādos daudzumos, ka mums radās šaubas — diezin vai aizbaidītie vecāki tik Joti skumst pēc saviem mazuļiem, varbūt mazo pūcēnu sagūstīšana tiem ir patīkams atvieglojums?