Jaunās alu pūcītes bija paši pirmie dzīvnieki, ko mēs ieguvām Losinglesā, bet tiem ļoti drīz sekoja citi. Jau nākamajā dienā kāds peons mums atnesa kastīti, kurā bija divas jauniņas guira dzeguzītes. Argentīnā šie putni bieži sastopami, vēl vairāk to ir Paragvajā. Pēc ķermeņa formas un lieluma guira dzeguze atgādina Anglijas strazdu, bet ar to arī līdzība beidzas, jo guira ir bāli dzeltenbrūnā krāsā ar zaļganmelnu svītrojumu, uz galvas tai rūsgans izpūris cekuliņš, bet aste gara kā žagatai. Guira dzeguzes uzturas mežos un krūmājos nelielos bariņos pa desmit divdesmit; šie putni izskatās skaisti lidojumā, kad tie planē no krūma uz krūmu kā gaisā palaistas brūnas papīra šautras. Esmu allaž priecājies par šādu skatu, bet citādi par guira dzeguzēm netiku domājis līdz tam brīdim, kad man atnesa šos divus jaunos dzeguzēnus. Atvēris kastīti, es tūlīt atklāju, ka guira dzeguzes nemaz nelīdzinās citiem putniem. Vispirms man radās pārliecība, ka līdz ar izšķilšanās brīdi guiras kļūst galīgi negudras, un nekas šo pārliecību nespēja grozīt. Kad es nocēlu kastītei vāku, abas dzeguzītes tupēja kastītes dibenā plati ieplestām kājām, astes izvērsušas, rūsganos cekuliņus izslējušas.