Putnēni mierīgi skatījās manī sapņainām neko neredzošām blāvām, bāli dzeltenām ačelēm, it kā šie mazulīši klausītos tālu, brīnišķīgu mūziku, kuru ne­spēj uztvert cilvēka vāji attīstītā dzirde. Tad putnēni abi reizē kā labi saspēlējies ansamblis vēl stīvāk izslēja spurainos cekulus un, atpletuši dzeltenos knābīšus, kā ložmetēji izšāva skaļu, histērisku ķērcienu kārtas. Pēc tam stīvie cekuliņi noplaka — un paši putneļi neveikli izlidoja no kastītes, viens uzmetās man uz rokas, otrs uz galvas. Tas, kurš sēdēja uz rokas, priecīgi iekluk- ļ stējās, parāpās augstāk līdz žaketes pogām un tad, no

jauna uzbozis cekuliņu, ņēmās nikni kaustīt pogas ar knābi. Otrs putnēns, tupēdams man uz galvas, sagrāba luīubi veselu kušķi matu un, kājas iepletis, rāva no visa spēka.

Cik ilgi putni dzīvojuši pie šā vīra? — es apjautājos Janam, pārsteigts par dzeguzēnu nekaunību un dro­šumu.

Jans spāņu valodā aši pārmija dažus vārdus ar peonu nu tad griezās pie manis.

Tas vīrs saka — viņš šos esot noķēris pirms pus­stundas, — Jans atbildēja.

Nevar būt, — es iebildu, — putni taču ir pavisam droši. Viņi noteikti kādam cilvēkam piederējuši un iz­bēguši.

Nē, nē, — Jans attrauca, — guiras vienmēr ir tādas.

Tik drošas kā šīs te?