Jā. Jauniņās guiras ne no kā nebīstas. Pieauguši putni vairs nav gluži tik muļķīgi.
Tā dzeguzīte, kas tupēja man uz galvas, laikam apjauta, ka nekādi nespēj noraut man ādu pār acīm, un nolēca uz pleca, lai izmēģinātu, cik dziļi manā ausī var iebāzt knābi, iekams tas iesprūdis. Es steidzīgi nocēlu putnu no pleca un nosēdināju uz rokas blakus viņa brālim. Abi nu uzvedās tā, it kā nebūtu redzējušies veselu mūžību: sacēluši cekuliņus, mīlīgi raudzījās viens otram acīs un čiepstēja tādā ātrumā kā divas urbjmašīnas. Es atvēru būrīša durtiņas un pieliku pie tām roku ar putniem; dzeguzītes aši ielēca būrītī un nosēdās uz laktiņas, it kā būtu dzimušas un augušas nebrīvībā. Man bija lielu lielie brīnumi par dzeguzēnu bezrūpību, cs gāju sameklēt Džekiju.
— Nāc paskaties uz mūsu jaunajiem iemītniekiem, — es sacīju, viņu atradis, — par tādiem sapņo katrs kolekcionārs.
Par ko tu runā?
Par guira dzegužu pārīti.
Ak par tiem gaišbrfinajiem radījumiem! — viņa nicīgi noteica. — Man tie nepavisam neliekas interesanti.
Tomēr apskati viņus, — es neatlaidos, — tie nudien ir visdīvainākie putni, kādus esmu redzējis.
Dzeguzēni sēdēja uz laktiņas un kārtoja spalviņas. Uz brīdi abi pārtrauca pošanos, lai paglūnētu uz mums ar spožām ačelēm, tad noķērca sveicienu un atkal darīja savu darāmo.