Tuvumā dzeguzēni šķiet mazliet pievilcīgāki, — Džekija sacīja, — tomēr es nesaprotu, kāpēc tu par viņiem izrādi tik lielu interesi.
Vai tu nemanīji viņu uzvedībā kaut ko dīvainu … kaut ko neparastu?
Nē, — Džekija atteica, cieši nopētījusi abus dze- guzēnus. — Tas ir labi, ka viņi pieradināti. Mums būs daudz mazāk rūpju.
Sie putnēni nav pieradināti, — es lepni paziņoju, — viņi ir saķerti tikai pirms pusstundas.
Nieki! — Džekija attrauca. — Palūkojies pats. Tu redzi, ka viņi raduši dzīvot nebrīvē.
Nē, tā nav. Jans apgalvo, ka šajā vecumā guira dzeguzītes ir gaužām muļķīgas un viegli noķeramas, jo ir pavisam drošas. Paaugušās tās kļūst mazliet saprātīgākas, bet, kā rādās, pavisam nedaudz.
Es atzīstu, ka putnēni patiešām ir diezgan neparasti, — Džekija sacīja, tos cieši aplūkodama.
Manuprāt, viņi nav gluži normāli, — es atteicu.
Džekija iebāza pirkstu starp stieplēm un pavicināja
tuvākajam putnēnam. Tas nevilcinādamies pievirzījās pie režģa un nolieca galvu, lai viņu pabužina. Otrs dzeguzēns, redzami iepriecināts, tūlīt uzrāpās brālim mugurā, lai arī viņam tiktu sava daļa maiguma. Tā nu abi putnēni — viens nedroši tupēdams otram uz muguras — kā aizsapņojušies šūpojās uz laktiņas šurpu turpu, kamēr Džekija bužināja tiem kakla spalviņas.