Glāstošā masāža radīja putniem labsajūtu: pamazām cekuliņi slējās augšup, galviņas liecās atpakaļ, līdz knābīši rādīja stāvus debesīs; putnēni kā ekstāzē aiz­vēra acis, uzboza kakla spalvas un lēnām stiepa kaklus uz augšu un uz priekšu; šajā brīdī abas dzeguzītes vai­rāk līdzinājās mazām, spalvainām žirafītēm nekā put­niem.

Nudien viņi ir nenormāli, — es atkārtoju, kad aug­šējā dzeguzīte, izstiepusi kaklu pārāk tālu, zaudēja līdz­svaru un novēlās uz būrīša grīdas, kur palika sēžot, acis blisinādama un neapmierināti čiepstēdama.

Vēlāk mēs ieguvām daudz šo aušīgo putnu, bet visi izrādījās tikpat muļķīgi. Paragvajā vienu pārīti gluži neticama kārtā sagūstīja kāds no mūsu ekspedīcijas dalībniekiem. Soļodams pa taciņu, viņš pagāja garām divām guirām, kas turpat, jardu atstatu, zālē meklēja barību. Viņam šķita savādi, ka putni, cilvēkam tuvojo­ties, nelaižas prom, tāpēc viņš apgriezās un pagāja tiem vēlreiz garām. Abas dzeguzes arī tagad tupēja un stulbi blenza uz viņu. Trešajā reizē viņš pielēca put­niem klāt, sagrāba tos un priecīgs atgriezās nometnē, turēdams katrā rokā pa guira dzeguzei. Tā kā šos putnus bija viegli sagūstīt pat cilvēkiem bez jebkādām iemaņām, mums drīz vien saradās vairāki pāri guira dzegužu, kas mums sagādāja daudz jautru brīžu.