Džerij! — Džons uzsauca, valdīdams zirgu, kas nepacietīgi dīžājās šurpu turpu. — Vai jūs teicāt astoņas vai veselu duci?
Ko īsti?
Nu chajās, protams, — viņš mazliet pārsteigts attrauca.
Es paraudzījos viņā.
Man vajag astoņas, — es sacīju, — un rīt varat atnest vēl kādu duci.
Okei, — Džons noteica un, pagriezis zirgu, rikšoja projām cauri eikaliptu birzij.
Ap lenča laiku es atrados nelielā būdā, kur mēs turējām saķertos dzīvniekus, un pūlējos uzmeistarot būri. Trīs dēļu gabali jau bija izniekoti, divreiz es uzbliezu sev ar āmuru pa roku un gandrīz nozāģēju īkšķim galu. Garastāvoklis man bija sabojāts, turklāt Džekija un Jans bija aizgājuši projām un nelikās par mani ne zinis. Vēlreiz es saniknots ķēros pie būra, kad piepeši» izdzirdu pakavu klaboņu, ārā atskanēja Džona jautrā balss.
Sveiks, Džerij! Te ir jūsu chajās.
Nu mans mērs bija pilns. Es mežonīgi sagrābu āmuru un izgāju ārā, lai Džonam nepārprotami paskaidrotu, ka neesmu noskaņots uz jokiem. Viņš stāvēja atspiedies pret zirga nosvīdušajiem sāniem, sejā rotājās smaids. Manas dusmas tūlīt izgaisa, jo es ieraudzīju zemē Džonam pie kājām divus lielus maisus, tie pletās, cilājās un drebēja. Peons nokāpa no zirga, arī viņš