nolika zemē divus tādus pašus maisus, kas likās smagi, tajos kaut kas čaukstēja.

Jūs nejokojat? — es apjucis iejautājos. — Vai patiešām maisos ir palamedejas?

Nu protams, — Džons pārsteigts attrauca. — Ko tad jūs domājāt?

Man likās — jūs dzenat jokus, — es padevīgi bildu. — Cik daudz putnu dabūjāt?

Astoņus, kā jūs lūdzāt, — Džons atteica.

Astoņus? — es aizsmacis izdvesu.

— Jā gan, tikai astoņus. Diemžēl es nevarēju sada­būt veselu duci, bet rīt papūlēšos jums sagādāt vēl as­toņus.

Nē, nē, nevajag… Vispirms man jāiemitina šie te.

Bet jūs taču teicat… — Džons izbrīnījies neri­mās.

Nav svarīgi, ko teicu, — es viņu steidzīgi pār­traucu, — bet tagad neķeriet putnus, kamēr nebūšu lūdzis to darīt.

Labs ir, — viņš priecīgi sacīja, — kā gribat. Jā, starp citu, vienā maisā ir pavisam maziņš putnelis. Man nebija viņu kur likt. Cerams — viņam nekas nebūs no­ticis, tomēr labāk paskatieties pāts.

Laikam jau brīnumi atgadās arī mūsu dienās —tā es sevī prātoju, ar smagajiem, kustīgajiem maisiem ieste- berējis būdā; devos sameklēt Džekiju un Janu, lai pa­vēstītu labās ziņas un aicinātu viņus palīgā izkravāt putnus.

Mēs izņēmām no maisiem saņurcītās, aizvainotās pa­lamedejas, vairums putnu izrādījās apmēram tikpat lieli kā dienu iepriekš sagūstītais.